Pēdējo divu gadu laikā, apmeklējot rūpnīcas, ar neapbruņotu aci ir redzams, ka robotu ir vairāk un tie ir mainījušies. Tās vairs nav tikai mehāniskas rokas, kas ir ievietotas būros un atkārto vienu un to pašu kustību. Tā vietā ir humanoīdi roboti un robotsuņi, kas var staigāt, kāpt pa kāpnēm un pārvietoties ap šķēršļiem. Tos izmanto automašīnu montāžas līnijās, noliktavās un elektrolīniju pārbaudēs, un dažiem cilvēkiem tie pat ir mājās. Tā ir rosīga aina, bet kurš klusi pelna bagātību?
Nekoncentrējieties tikai uz ārējo apvalku un algoritmiem. Korpusa iekšpusē paslēptie kabeļi ir atslēgas atslēga. Tie ir kā nervi, pārraidot sensoru signālus; tie ir kā asinsvadi, kas nes spēka strāvas. Kad roboti sāk ienākt rūpnīcās un ieņemt savas vietas, šis neredzamais kabelis pēkšņi ir kļuvis par karstu preci.
Izaicinājums slēpjas faktā, ka tradicionālās rūpnieciskās robotizētās rokas ir viegli apstrādājamas. Viņu trajektorijas ir fiksētas, un kabeļi tikai šūpojas uz priekšu un atpakaļ paredzamā ritmā. Tomēr humanoīdi un četrkājainie roboti atšķiras. Viņiem ir dažādas gaitas, sarežģītas kustības un pastāvīgi mainīgas pozas. Viņi var staigāt, skriet, kāpt pa kāpnēm, izvairīties no šķēršļiem, pacelt priekšmetus, salikt detaļas, pievilkt skrūves un nēsāt kastes. Ar katru skatuves maiņu mainās viņu kustības, un rezultātā cieš kabeļi. Robotsuņa kājas izliecas desmitiem tūkstošu reižu dienā ar lieliem leņķiem un pagriezieniem. Parastie kabeļi to nevar izturēt. Vai nu saplīst iekšējā serde, vai saplaisā ārējais apvalks. Cik ilgi tās izturēs? Vai jūs uzdrošināties derēt?
Rokas ir vēl prasīgākas. Humanoīdu robotu pirkstiem ir jāsatver, jāsatver un jāpagriež. Iekšpusē esošā kabeļa diametrs ir tikai daži milimetri, un tam ir jāpārnes gan strāvas, gan vadības signāli. Ja tas ir pārāk biezs, pirksti nekustēsies; ja tas ir pārāk plāns, nebūs pietiekami daudz strāvas un tas uzkarst; ja tas ir pārāk ciets, tas nebūs elastīgs un sensori drebinās. Inženieri pastāvīgi apspriež, kuru veidu izvēlēties.
Neaizmirstiet par elektromagnētiskajiem traucējumiem. Robota iekšpusē motora kabeļi pārnēsā lielu strāvu un rada spēcīgus traucējumus, savukārt sensoru kabeļi pārraida vājus signālus un ir ļoti jutīgi. Bieži vien tie ir jāvirza kopā ierobežotā telpā. Ja ekranēšana nav veikta pareizi, motoram griežoties, troksnis izslīd cauri, sensori apjūk, kustības kļūst neregulāras un var pat pievilkt nepareizo skrūvi. Tas ir tāpat kā zemas-kvalitātes austiņu izmantošana, kur troksnis apgrūtina dziesmu tekstu saklausīšanu. Tas ir tas pats princips.
Svars ir arī kritisks faktors. Humanoīdu robotiem ir ierobežota kravnesība. Ja tiem ir pārāk liels svars, to akumulatora darbības laiks samazinās un tiek apdraudēta to elastība. Daži aprēķini liecina, ka, samazinot kabeļa svaru par 10%, kopējais akumulatora darbības laiks palielinās par aptuveni 7%. Vai šī maiņa- ir tā vērta? Vai materiāli ir jāgriež? Vai tie ir jāaizstāj? Rūpnīcas tagad pieņem šos lēmumus. Kabeļiem jābūt viegliem, bet izturīgiem, plāniem, bet izturīgiem, ar apvalkiem, kas ir izturīgi pret eļļu, aukstumu un karstumu, un serdeņiem, kas ir izturīgi pret lieci, spriedzi un nogurumu. Šie četri ierobežojumi padara uzdevumu ārkārtīgi sarežģītu.
Īsāk sakot, ir nepieciešama augsta elastība, viegls svars, izturība pret traucējumiem un vides izturība. Robotu kabeļi ir kļuvuši par vienu no grūtākajiem izaicinājumiem kabeļu nozarē. Tas nav tikai kabelis; tas ir sistēmas inženierijas projekts. Jāizvēlas materiāli, jāmaršrutē konstrukcijas, jānoslāņo ekranējums, jāplāno celiņi un jāpārbauda kalpošanas laiks. Testa stendiem ir jādarbojas dienu un nakti, izejot cauri desmitiem tūkstošu ciklu, lai redzētu, vai tie var izturēt testu.
Tātad, kurš no tā pelna naudu? Šobrīd pie galda ir trīs grupas. Pirmo grupu veido tradicionālie rūpnieciskie kabeļu giganti ar bieziem materiālu krājumiem un visaptverošām testēšanas līnijām, kas spēj izturēt skarbos vidi un bez vilcināšanās apgādāt automašīnu ražotājus. Otrā grupa ir plaša patēriņa elektronikas nozares kabeļu ražotāji ar smalkām kabeļu apstrādes metodēm, mazu diametru, blīvu elektroinstalāciju, augstu ražīgumu un konkurētspējīgām cenām. Viņi var šķērsot un iegūt iespēju. Trešā grupa ir jaunizveidotie uzņēmumi, kas jau no paša sākuma ir koncentrējušies uz robotu tirgu, izprotot kopējo robotu kustību un ceļa plānošanu. Viņi zina, kā virzīt kabeļu kūļus gar savienojumiem, kā samazināt svaru, segmentējot, un viņiem ir stratēģiju kopums. Viņi ir arī ātri. Kurš būs galīgais uzvarētājs? Tas ir atkarīgs no tā, kura kabelis var izturēt desmitiem tūkstošu līkumu, labi darboties sarežģītos scenārijos un izturēt lielāko klientu apstiprinājumu. Kā tu domā?
Scenāriji paplašinās. Automašīnu rūpnīcas maina kabeļu sistēmas, loģistikas roboti darbojas uz zemes, pārbaudes roboti kāpj torņos un gaiteņos, un mājas roboti slauc, slauka un atver durvis. Visās šajās vietās ir jāseko kabeļiem. Palielinoties izmēģinājuma projektu skaitam, cik tālu ir masveida ražošana? Vienu vai divus gadus vai pat ilgāk? Vai jums ir kāda ideja? Vai jūs apstiprinātu kabeļa svara samazinājumu par 10%, lai palielinātu akumulatora darbības laiku par 7%? Vai kabeļa nomaiņas un remonta dīkstāve ir liela kļūme? Kurš pirmais sāks cenu karu? Kurš ar uzticamību iegūs atkārtotus klientus? Vai ir vērts gaidīt? Vienkārši sakot, jo humanoidālāks ir robots, jo grūtāk ir izveidot tā kabeļus. Grūti izdarāmām lietām bieži ir liela peļņa, taču grāvim arī jābūt cietam. Vai esat redzējuši humanoīdus robotus vai robotsuņus? Cik tālu viņi ir no ienākšanas rūpnīcās liela mēroga-darbu veikšanai? Cik ilgi var darboties viens kabelis? Atstājiet komentāru un tērzējam. Nākamajā reizē mēs sīkāk izdalīsim šos trīs spēlētāju veidus un redzēsim, kuram no tiem ir spēcīgāka kombinācija un kurš ir stabilāks.
